Turpinās Ludzas Invalīdu biedrības (LIb) projekts „Kopā varam vairāk”. 24. augustā notika apmācību kurss „Invaliditātes politika Latvijā un Eiropā”. Šoreiz tajā piedalījās ne tikai LIb un citu biedrību biedri, bet arī cilvēki, kuriem ikdienā dažādu apstākļu dēļ nākas sastapties ar invaliditātes radītām problēmām. Nodarbības vadīja Iveta Neimane, SUSTENT0 – cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas – valdes locekle, organizācijas politikas koordinatore.

Seminārā bija iekļauti jautājumi par to, kā sapratne par invaliditāti mainījusies no senatnes līdz mūsdienām, kā atbalstīt cilvēkus, kuriem ir dažāda veida komunikācijas barjeras, kuras profesijas un darbības veidi piemēroti cilvēkiem ar invaliditāti. Vēlreiz guvām pārskatu, kādi starptautiskie dokumenti nosaka personu ar invaliditāti tiesības.

Bija interesanti ielūkoties, kā vēstures gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti: no pilnīgas ignorēšanas un novēršanās antīkajā sabiedrībā līdz labdarībai, ārstēšanai un visbeidzot – iekļaušanai – procesam, kurā katrs indivīds tiek uztverts kā vērtība, netiek nodalīts no sabiedrības un uztverts kā līdzvērtīgs sabiedrības loceklis.

Bija iedvesmojoši lauzt stereotipus, ka invaliditāte ir šķērslis ceļā uz izcilību. Izrādās, ka Voltam Disnejam bijušas mācīšanās grūtības skolā, ka Einšteinam piemita autisma iezīmes un viņš slikti rakstīja, Zviedrijas karalienei Silvijai ir disleksija.

Praktiskajā dzīvē lieti noderēs mācību materiāls saskarsmei ar cilvēkiem, kuriem ir dažāda veida invaliditāte. Jāatceras, ka nebūt ne katram cilvēkam ar invaliditāti ir vajadzīga palīdzība. Ja vide ir ērti sakārtota, cilvēks pats tiek ar sevi galā, ir neatkarīgs un jūtas daudz labāk nekā lūdzot palīdzību. Ja vēlamies palīdzēt, tad noteikti vispirms ir jāpajautā, kas ir nepieciešams.

Ir vesela virkne praksē pārbaudītu patiesību, kas ir jāievēro komunikācijā ar cilvēku, kuram ir invaliditāte.

Piemēram, sarunājoties ar cilvēku ratiņkrēslā, vislabāko kontaktu varam panākt, ja apsēžamies uz sava krēsla blakus un acu skatiens sarunas laikā būs vienā augstumā. Izrādās, ka arī ratiņkrēsli ir trīs veidu. Piemēram, aktīvais ratiņkrēsls ar lieliem aizmugurējiem riteņiem, zemu muguras atzveltni parasti ir cilvēkiem ar stiprām rokām, kuri paši var būt pietiekami patstāvīgi un pārvar pat pakāpienus. Visbiežāk cilvēks šādā ratiņkrēslā neprasīs palīdzību. Jāzina, ka elektriskā ratiņkrēsla vadāmā pults ir ļoti jūtīga un tai nevajag pieskarties. Ja cilvēks pārvietojas ar kruķiem vai izmanto spieķi, nedrīkst viņam negaidīti pieskarties, lai neizjauktu viņam līdzsvara sajūtu.

Līdzīgi padomi ir izstrādāti saskarsmei ar vājdzirdīgiem, vājredzīgiem cilvēkiem u.tml. Tas mazina cilvēku neziņu, palīdz pārvarēt bailes saskarsmē rīkoties nepareizi. Šo informāciju un citus semināra materiālus varat saņemt LIb.

Lai nojauktu attiecību barjeras nedrīkst radīt cilvēkā mazvērtības sajūtu, nelietot vārdu „cilvēciņš” vārda „cilvēks” vietā, nežēlot (ak tu, nabadziņš!), nevajag paplašināt invaliditātes efektu un, piemēram, uzskatīt, ka cilvēkam, kurš ir ratiņkrēslā, ir arī psihosociālas saslimšanas un ar viņu jārunā savādāk nekā ar citiem. Lai cilvēki ar invaliditāti (tādu ir ļoti daudz) labi justos sabiedrībā, mums ir jālauž aizspriedumi, jāizglītojas. Tas nav uzreiz izdarāms, bet esam ceļā uz to. Seminārs bija solis šai virzienā.

Vanda Žulina

Apmācību kurss tika rīkots projekta Nr. 2017.LV/NVOF/PSA/007 „Kopā varam vairāk” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.