Šobrīd piedzīvojam kārtējo deja vu posmu, kad no malu malām dzirdam: „Ir pienācis laiks pārmaiņām!”, „Drošību un stabilitāti ikvienam!”, „Mūsu galvenā vērtība ir cilvēks!”… Šie saukļi vienmēr bija un ir domājošu cilvēku vērtību saraksta augšgalā. Mēs pēc tiem tiecamies nepārtraukti. Domās. Un darbos?
Izlidot no komforta zonas
Lai nokļūtu tur, kur tu nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru tu nekad neesi gājis. /T.S. Eliots/
Lai veicinātu pārmaiņas dzīvē, psihologi iesaka iziet no komforta zonas. Pārmaiņas no mums prasa elastību, tātad – apgūt ko jaunu, darīt to, ko nekad neesam veikuši. Kā lai no savas komforta zonas iziet cilvēks ar invaliditāti, kuram lemts dzīvot diskomfortā?
Ludzas Invalīdu biedrības (LIb) aktīvisti nepārtraukti rosina pārmaiņas – aktīvi izstrādā un īsteno projektus, izveidoja uzņēmumu „SinaVita”. Pirms dažiem gadiem radās iecere, kuras īstenošana būtu veiksmīga kopā ar ārzemju partneriem. Taču atturēja bailes – bailes no projekta vērienīguma, sarežģītām dokumentācijas lietām, kompetences trūkuma, valodas barjeras, nepieciešamību lidot uz citu valsti un vēl, un vēl. Bailes tika pārvarētas un iecere ar nosaukumu „Darbs ir dzīve” – atbalstīta. Projekta fokusā: sociālā uzņēmējdarbība (SU).
2013. gada nogalē sākās projekta aktivitāšu realizēšana, kas biedrībai ir liels izaicinājums, taču arī ieguvums. Tā ir ārzemju partneru labā prakse un pašu gūtā pieredze, vērtīgas apmācības, iespēja redzēt un salīdzināt, kā dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām citā valstī.
Pārkāpjot savu komforta zonu, mēs iegūstam prieku un enerģiju par uzdrīkstēšanos, darbošanos, jaunu rezultātu. Var teikt, ka LIb burtiski izlidoja no savas komforta zonas! Uz Islandi pēc pieredzes.
Patstāvības aizliegums?
Visnepatīkamākā no sajūtām – savas bezspēcības apziņa. /Kārlails/
Invaliditāte nekad nav skaista. Tāpēc sabiedrība cenšas to ignorēt, slēpt vai arī pievērst īslaicīgu pastiprinātu akcijveida uzmanību. Ar to vēl vairāk uzsverot, rosinot nepatiku un graujot iecietību.
Tātad šā gada jūlijā LIb un SIA „SinaVita” pārstāvji devās uz Eiropas galējiem ziemeļiem. Ar lidmašīnu.
Rīgas lidosta nav liela, pasažieru ērtībai tajā ir arī ratiņkrēsli. Tiesa gan, pieslēgti ar ķēdi. Lai tos varētu sākt lietot, cilvēkam ar kustību traucējumiem ir jānokļūst attālajā pasažieru zāles punktā, kurā jāpiesakās un jāgaida personāla palīdzība. Mūsu valstī tik ļoti baidās no zādzībām, ka ērtības pārtop par neērtībām, bet palīdzības saņemšana rada bezpalīdzības sajūtu. Citās Eiropas lidostās ratiņkrēsli ir brīvi pieejami uzreiz pie ieejas durvīm.
Invaliditāte neliedz ticēt sev un saviem spēkiem, un apkārtējo cilvēku atbalsts ir nepieciešams. Iedrošinājuma vārdi ikvienam no mums palīdz pārvarēt grūtības vai rada interesi par kaut ko jaunu. Tomēr iedrošinājumam nepieciešama empātija un spēja raudzīties uz pasauli no cita cilvēka perspektīvas, saprotot, kas viņam ir svarīgs.
Tolerances zeme Islande
Ir biznesa pasaule un ir labdarības pasaule. Kāpēc mēs nevarētu savienot šīs idejas – radīt ieņēmumus un risināt sociālas problēmas? /M. Junus/
Ludzas Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Ilona Seņkova stāsta: „Brauciena laikā mēs apmeklējām dažādus uzņēmumus, kas dod darbu cilvēkiem ar invaliditāti vai palīdz viņiem integrēties darba tirgū.
Piemēram, Örtækni darbnīcā ražo un pārdod dažādu mērierīču kabeļus, detaļas, datorpiederumus, programmatūras un aparatūru, kas ir piemērota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Piemēram, programmas vājredzīgiem cilvēkiem, speciālās tastatūras, attīstības programmas bērniem utt.. Örtækni darbojas arī tīrīšanas departaments, kas sniedz pakalpojumus tīrības uzturēšanai dzīvokļos un birojos. Darbnīca nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, kā arī palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, sniedzot tiem pakalpojumus un pārdodot dažādas iekārtas, kas atvieglo to ikdienas dzīvi. Örtækni ir neatkarīgs uzņēmums, tā kopējais darbinieku skaits ir aptuveni 40 cilvēki. Pārsteidza produkcijas daudzveidība un vadības attieksme pret darbiniekiem.”
Múlalundur darbnīcā cilvēkiem ar samazinātām darba spējām darbnīcā dota iespēja veikt vieglu darbu praktiskā nozarē un strādāt elastīgu darba laiku. Múlalundur – lielākā un vecākā invalīdu darbnīca Islandē, tās darbība sākās 1959. gadā. Šobrīd uzņēmumā strādā aptuveni 40 cilvēki. Uzņēmums specializējies biroja preču – plastmasas un papīra izstrādājumi – ražošanā.
Ás styrktarfélag darbnīcas mērķis ir izveidot darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti un ar zemām darba spējām. Papildus pensijai nodarinātie saņem algu. Viņiem tiek apmaksātas slimības lapas un atvaļinājumi, tiek veiktas iemaksas pensiju fondos.
2001.gadā starp šo Ás styrktarfélag un Sociālo lietu ministriju tika parakstīts deleģēšanas līgums, tāpēc uzņēmums saņem dotācijas no valsts budžeta. Protams, darbnīca arī gūst peļņu, rīkojot labdarības loterijas, ražojot apsveikuma kartiņas, pārdodot savu produkciju – dvieļus, bērnu autiņus u.c..
1930.gadā dibinātajā ekoloģiskajā ciematiņā Sólheimar, kur „attīsta dabu un cilvēku”, dzīvo un strādā ap 100 cilvēku. Kopienā ir dažādas darbnīcas, izstrādātas apmācību programmas. Ciema iemītnieki nodarbojas ar sveču liešanu, keramisku priekšmetu veidošanu, eko kosmētikas ražošanu, dārzeņu audzēšanu, kokgriezumiem, aušanu uc. rokdarbiem.
Savukārt profesionālās rehabilitācijas centrā Örvi testē un apmāca cilvēkus ar invaliditāti, sagatavo tos darba tirgum, kā arī palīdz atrast darbu. Testēšana palīdz vispusīgi izvērtēt cilvēka spējas strādāt, noteikt zināšanu līmeni un motivāciju. Centra mērķis – lai pēc iespējas vairāk cilvēku ar ierobežotām spējām varētu strādāt privātajā sektorā. Tiek mācīts iepakot produkciju, kā arī ražot dažādus plastmasas iepakojumus. Apmācību ilgums un rehabilitācijas programma tiek pielāgota katra apmācāmā individuālajām vajadzībām, bet ne ilgāk par 18 mēnešiem. Örvi darbību finansiāli atbalsta gan valsts, gan to pašvaldību Sociālie dienesti, kuru iedzīvotāji izmanto centra pakalpojumus.
Apzināties savu vērtību
Pirms nav izžuvusi aka, mēs neapzināmies ūdens vērtību. /T.Fullers/
Islandē dzīvo nedaudz vairāk par 320 tūkstošiem iedzīvotāju. Salīdzinoši ar Latviju – maz. Ņemot vērā bargo klimatu un seismisko aktivitāti – diezgan daudz. Apmeklējot dažādus uzņēmumus un tiekoties ar cilvēkiem gan Reikjavikā, gan lauku ciematos, vairākkārt nācās dzirdēt frāzi „Svarīgi, lai cilvēki šeit justos labi”. Neesam raduši tādus izteicienus dzirdēt. Uz skeptisku jautājumu „Kuram tad tas ir svarīgi?”, saņēmām vienu un to pašu atbildi: „Mūsu valdībai”.
Ilona Seņkova dalās: „Mani pārsteidza diskusijas laikā izskanējušais, ka invalīdam ir jābūt pietiekošiem iztikas līdzekļiem, lai viņš nejustos nabadzīgs. Es pat nevaru aprakstīt, kā es tanī mirklī jutos! Laikam tas bija šoks. Manā valstī nevienu un nekad neinteresēja, kā es jūtos. Nevienu neinteresēja, kā ir cilvēkam ar kustību traucējumiem no Ludzas aizdzīt mašīnu uz Jūrmalu, lai to varētu pielāgot rokas vadībai un atdzīt atpakaļ. Neviens pat nejautāja, vai man mašīnā ir nepieciešams atbalsts rokām. Vienkārši neuzlika. Par valsts līdzekļiem…”
Čaklā adītāja Rita Buceniece no SIA „SinaVita” secina: „Varu teikt, ka Islande ir cita pasaule: atšķirīga daba, kultūra un arī vērtību skala.
Pirmkārt Islandē tiek cienīts cilvēks. Nav nozīmes tam, vai tu esi ieguvis labu izglītību, augstu amatu vai esi vienkārši tehniskais darbinieks, vai invalīds. Katram ir dota iespēja sniegta palīdzība sevi realizēt. Cilvēkiem ar invaliditāti tiek piedāvātas apmācības un palīdzība darba meklēšanā, ļauta iespēja sevi pierādīt darbā. Mums būtu jāmācās no islandiešiem altruisms, savstarpējā cieņa un mārketings. Studentiem nāktu par labu pamācīties viņu skolās, pastrādāt viņu uzņēmumos.
Kā „SinaVitas” pārstāvim mani vairāk interesēja sociālo uzņēmumu radošais process. Koks Islandē ir zelta vērtē, tāpēc to maksimāli izmanto. Biju pārsteigta redzot, ka koka dēļu atgriezumi pārtop par skaistām dārza mēbelēm, rotaļlietām, mūzikas instrumentiem. Bišu vasks un sveču atliekas atkal pārtop skaistās svecēs. Gandrīz ikvienai izmešanai paredzētai lieta dota otra iespēja dzīvot: lupatiņas pārvēršas par adventes vainagu, PET pudeles tiek pārveidotas par dāvanu iepakojumiem utt.. To visu dara cilvēki ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Rada idejas, tās materializē un pārdod. Secināju, ka mums Latvijā jāmācās novērtēt pašiem savu roku darbs un tad pasaule to novērtēs un pirks.
Islandieši māk pārdot lavu un pat svaigu gaisu bundžiņās. Malači! Tas nozīmē, viņi domā citādāk nekā mēs.”
Vai mūsu valstī cilvēks kļūs par vērtību tikai tad, kad tiks ierakstīts Sarkanajā grāmatā kā izmirstošā suga?
Darbs ir dzīve
Darbs – tas ir labākais veids kā baudīt dzīvi. /E. Kants/
Pirmspensijas vecuma cilvēki, invalīdi, māmiņas, kuras audzina mazus bērnus, ilgstošie bezdarbnieki. Šiem cilvēkiem atrast darbu ir divtik grūtāk, jo ne vienmēr ir iespēja strādāt astoņas stundas dienā un nereti arī veselības stāvoklis neatļauj to darīt, vai ir zaudētas darbam nepieciešamās iemaņas.
Sociālais uzņēmums ir viens no efektīviem veidiem, kā risināt gan sociālās problēmas, gan mazināt bezdarba līmeni. Lai gan Eiropā un citviet pasaulē jau vismaz 30 gadus tiek lietots šāds jēdziens, tomēr Latvijā tas ir jaunums.
Var teikt, ka sociālais uzņēmums ir kaut kas pa vidu starp labdarības organizāciju un tradicionālo uzņēmumu. Sociālā uzņēmējdarbība ir uzņēmējdarbības veids, kura prioritāte ir risināt sabiedrībai nozīmīgas sociālās vai vides problēmas, nodrošinot uzņēmuma finansiālo pastāvēšanu un ilgtspējību.
Sociālajai uzņēmējdarbībai būt vai nebūt?
Izaicinājums ir visas cilvēces darbības būtība un virzošais spēks. /Dž. Ulmens/
Laika posmā no 2003. gada līdz ekonomiskās krīzes kulminācijai 2009. – 2010. gadā nodarbināto skaits sociālajos uzņēmumos Eiropā palielinājās no 11 līdz 14,5 miljoniem cilvēku, kas ir 6,5 procenti no nodarbināto kopskaita un daudzviet kļuva par atslēgu uz izeju no bezcerības un krīzes. Gandrīz ceturtā daļa uzņēmumu Eiropā ir SU.
Labklājības ministrijā šobrīd tiek izstrādāta Koncepcija, kā mērķis ir veicināt sociālo uzņēmumu izveidi Latvijā un radīt šādiem uzņēmumiem labvēlīgu darbības vidi. Paredzams, ka tuvākajā laikā tiks izstrādāts normatīvais ietvars gan sociālo uzņēmumu darbībai, gan darbības atbalstam.
Kas tad ir sociālā uzņēmējdarbība Latvijā? Modes lieta, īslaicīga parādība vai iespēja? Vai tai ir izredzes Latgalē? Par to aicinām diskutēt 12. septembrī no plkst. 13:00 līdz 16:00 viesnīcā „Lucia” (Kr. Barona iela 20, Ludzā). Diskusijā „Sociālā uzņēmējdarbība Latgalē – būt vai nebūt?” aicināti piedalīties biedrību pārstāvji, uzņēmēji, pašvaldību vadītāji un speciālisti, augstskolu mācībspēki, Labklājības ministrijas pārstāvji, masu mediji un visi interesenti. Cik lielu interesi piedalīties šai sarunā izrādīs tautas kalpi un ierēdņi, redzēsim.
Jebkurā gadījumā iedrošināsim un uzmundrināsim viens otru, dodoties pretī jaunajam un zinot, ka tas var būt grūti. Ļausim sev izrādīt iniciatīvu!
„Man patika Islandes Invalīdu organizācijas darbība un aktivitāte, ka viņi atgādina deputātiem par solīto pirms vēlēšanām un ja nepieciešams, organizē un rīko protesta akcijas, nevis činkst katrs savā stūrī,” – saka Ilona Seņkova.

Publikācija tapusi Ludzas Invalīdu biedrība projekta Nr. 2012.EEZ/PP/1/MEC/012 „Darbs ir dzīve” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, Latvijas Valsts un Ludzas novada pašvaldība.

Svetlana Rimša