Pārbaudīt uz savas ādas, cik vienkārši vai sarežģīti ir pārvietoties pa pilsētas ielām, iekļūt kādā iestādē ratiņkrēslā vai ar staigājamo ierīci, 26. maijā varēja katrs, kurš to vēlējās. Šai dienā Ludzas Invalīdu biedrība rīkoja akciju „Iejūties manā ādā!”, kas bija viena no projekta „Kopā varam vairāk” aktivitātēm.

Šīs akcijas mērķis bija pievērst sabiedrības un amatpersonu uzmanību konkrētai problēmai – kā cilvēkam ratiņkrēslā atvieglot pārvietošanos pilsētā, saņemt nepieciešamos pakalpojumus.

Pārbaudīt uz savas ādas, cik vienkārši vai sarežģīti ir pārvietoties pa pilsētas ielām, iekļūt kādā iestādē ratiņkrēslā vai ar staigājamo ierīci, 26. maijā varēja katrs, kurš to vēlējās. Šai dienā Ludzas Invalīdu biedrība rīkoja akciju „Iejūties manā ādā!”, kas bija viena no projekta „Kopā varam vairāk” aktivitātēm.

Šīs akcijas mērķis bija pievērst sabiedrības un amatpersonu uzmanību konkrētai problēmai – kā cilvēkam ratiņkrēslā atvieglot pārvietošanos pilsētā, saņemt nepieciešamos pakalpojumus.

Ja mēs paši ātrāk vai lēnāk soļojam pa pilsētu, protams, nevaram iedomāties, kā tas izdodas ratiņkrēslā sēdošajam. Bieži redzam, ka viņi labprātāk pārvietojas pa ielas braucamo daļu, nevis pa ietvi. Kāpēc tā? Akcijas dalībnieki, kuri izmēģināja ratiņkrēslus, to ātri saprata: katra, pat neliela apmale, nobraucot no ietves, var padarīt tālāko ceļu gandrīz neiespējamu, kājāmgājējam pilnīgi nepamanāms nelīdzenums vai pēkšņs slīpums sarežģī pārvietošanos. Jāņem vērā, ka kājas šiem cilvēkiem parasti ir nejūtīgas, tāpēc uz tām nevar balstīties. Līdz ar to veidojas liela slodze muguras un roku muskuļiem. Patstāvīgi uzbraukt pa pandusu, kuram ir ļoti stāvs slīpums, ir pat bīstami, jo rati slīd atpakaļ un var arī apgāzties.

Pašreizējās prasības paredz, ka, būvējot sabiedrisku ēku, pie tās jābūt uzbrauktuvei, un tas parasti tiek ievērots, bet diemžēl ne visas uzbrauktuves ir reāli izmantojamas, jo ir pārāk stāvas, bez margām, kur pieturēties. Labā ideja un izlietotie līdzekļi tad nav devuši vajadzīgo rezultātu. Visbiežāk tas notiek nezināšanas dēļ. LIB ieteikums ir, būvējot uzbrauktuves, pieaicināt cilvēku ratiņkrēslā, lai pārbaudītu, vai panduss ir derīgs, vai iespējams ēkā iebraukt pa durvīm.

Akcija sākās pie Ludzas poliklīnikas. Uzbrauktuve te varbūt nav ideāla nepieradušam ratiņniekam, kādi bija akcijas dalībnieki, bet pa to ratiņos var tikt līdz durvīm un poliklīnikas I stāvā. Paņemt numuriņu ir vienkārši, jo automāts, kas to izdod, atrodas pietiekami zemu. Reģistrācijas lete ir par augstu, bet darbinieces, apkalpojot cilvēku ratiņkrēslā, parasti pieceļas, un komunikācijai tas netraucē. I stāvā visi kabineti ir pieejami, bet tikt uz II stāvu nav iespējams – poliklīnikas ēka būvēta jau sen, un tad liftus vēl neierīkoja. Poliklīnikas vadītāja informēja, ka ginekologs var pieņemt slimnīcā, I stāvā – tātad šis pakalpojumi ir pieejams. Acu ārsts un zobārsts nokāpj uz pirmo stāvu pie pacienta. Protams, visu aparatūru tas līdzi nevar paņemt, bet konsultācija ir iespējama.

Jaunajā slimnīcas ēkā ir lifts, durvis atveras automātiski, ir ērta uzbrauktuve. te cilvēks ar kustību traucējumiem var saņemt visus pakalpojumus.

Tautas namā uzbrauktuve ir pārvarama, grūtāk atvērt durvis, bet dodoties uz pasākumiem, tā nevarētu būt problēma, jo vienmēr atradīsies cilvēks, kas palīdz to izdarīt.

Pašvaldības ēkā arī līdz durvīm tikt ir salīdzinoši vienkārši, dubultās durvis pārvarēt – jau grūtāk. I stāvā pie sienas ir telefons, pa kuru var sazināties un izsaukt vajadzīgo darbinieku. Svarīgi tikai neaizmirst, ka te nevajag novietot liekus priekšmetus, kas kavē pie tā nokļūt.

Parasti lielākā daļa cilvēku ir gatavi palīdzēt cilvēkam ratiņkrēslā, bet vienkārši nezina, kā to darīt. Nav jākautrējas paprasīt, kāda praktiska palīdzība ir nepieciešama: vai jāpietur durvis, vai jāpastumj pa uzbrauktuvi. Cilvēks ar invaliditāti, protams, vēlas būt neatkarīgs un reti svešam prasa atbalstu, bet labi domātu palīdzību neatraida.

Pastāv arī uzskats, ka liela daļa no uzbrauktuvēm ir nevajadzīgi būvētas, jo tās netiek izmantotas. Tā reāli ir, tomēr jādomā, ka jau tuvākajā nākotnē arvien vairāk cilvēku, kuri tagad ierobežoto kustību dēļ dienām un mēnešiem atrodas sava dzīvokļa četrās sienās, izbrauks ārā, piedalīsies pasākumos, paši spēs iekļūt vajadzīgajās iestādēs. Sabiedrības attieksme mainās. Katrs no mums nav pasargāts no slimībām, nelaimes gadījumiem. Viens mirklis, un dzīve var pilnīgi izmainīties, varam nonākt līdzīgā situācijā. Nevajag ar žēlumu izturēties pret cilvēkiem ar invaliditāti, vajag reāli radīt apstākļus, lai viņi varētu dzīvot pilnvērtīgi.

Pilsētā šai ziņā progress ir, bet vēl ir daudz darāmā.

Akciju vadīja Tatjana Juškāne un LIB priekšsēdētāja Ilona Seņkova, piedalījās domes priekšsēdētāja Alīna Gendele, LIB biedri, Ludzas iedzīvotāji, jaunieši no kluba “Lietussargs”.